Insulīna rezistence ir galvenais 2. tipa diabēta attīstības un progresēšanas izraisītājfaktors. Ja cilvēkam ir insulīna rezistence, viņa organisms nespēj adekvāti reaģēt uz insulīnu. Aizkuņģa dziedzeris insulīnu ražo, bet šūnas, kurām insulīns ir nepieciešams, nemāk to izmantot. [Insulīns ir hormons jeb ”ķīmiskais ziņnesis”, kas kontrolē glikozes jeb cukura līmeni asinīs].
Reaģējot uz uztura uzņemšanu, insulīns atbrīvojas no aizkuņģa dziedzera β (beta) šūnām. Insulīns signalizē audiem, ka no asinīm jāuzņem glikoze. Šo glikozi organisms var uzglabāt, lai izmantotu vēlāk [aknās vai taukšūnās], vai izmantot arī tūlītējai enerģijas iegūšanai [muskuļos]. Insulīns ir atbildīgs arī par to, lai samazinātu no jauna sintezētās glikozes nokļūšanu no aknām asinsritē.
Insulīna rezistences gadījumā šūnas mazāk reaģē uz insulīnu, un muskuļaudi un taukšūnas uzņem mazāk glikozes no asinsrites. Tajā pašā laikā aknas turpina ražot glikozi, un šī kombinācija rada cukura līmeņa paaugstināšanos virs normas, ko sauc par hiperglikēmiju.
Attīstoties insulīna rezistencei, sākumā aizkuņģa dziedzera β-šūnas to kompensē, ražojot vairāk insulīna. Tas izskaidro, kāpēc cilvēkiem agrīnā insulīna rezistences stadijā asinīs ir paaugstināts insulīna līmenis. Diemžēl pienāk brīdis, kad β-šūnas izsīkst un zaudē spēju efektīvi darboties. Tas nozīmē, ka aizkuņģa dziedzeris vairs nespēj kompensēt insulīna rezistenci un glikozes līmenis asinīs paaugstinās – veicot cukura analīzi, asinīs tiek diagnosticēts diabēts.
Progresējot 2. tipa cukura diabētam un summējoties insulīna rezistences un β-šūnu disfunkcijas efektiem, kontrolēt cukura līmeni asinīs kļūst arvien grūtāk.
Insulīna rezistence rodas, kompleksi mijiedarbojoties ģenētiskajiem un citiem riska faktoriem – piemēram, cilvēka vecumam, palielinātai ķermeņa masai, pasīvam dzīvesveidam un nesabalansētam uzturam. Svara samazināšana un fiziskās aktivitātes palielināšana var palīdzēt samazināt insulīna rezistenci un uzlabot organisma reakciju uz insulīnu.
2. tipa cukura diabēta attīstības sākumposmā insulīna rezistenci var kontrolēt, mainot dzīvesveidu, piemēram, samazinot svaru un palielinot fizisko aktivitāti. 2. tipa diabētam progresējot, lai ierobežotu insulīna rezistences ietekmi, ar to vairs nepietiek.
Nesen klīniskajā praksē parādījusies jauna medikamentu grupa 2. tipa diabēta ārstēšanai – tiazolidīndioni jeb glitazoni. Šie medikamenti, iedarbojoties uz insulīna rezistenci, 2. tipa cukura diabēta pacientiem pazemina paaugstināto glikozes līmeni asinīs. Svarīgi, ka tiazolidīndioni ne tikai samazina insulīna rezistenci, bet arī uzlabo aizkuņģa dziedzera β-šūnu funkciju. Ņemot vērā to, ka glikozes līmeņa kontroles zudums ir saistīts ar β-šūnu funkcijas samazināšanos, tiazolidīndioni spēj attālināt slimības progresēšanu, kas, izmantojot tradicionālos ārstēšanas paņēmienus, ir neizbēgama.