Ir termini, kurus bieži lietojam vietā un nevietā, jo, zinot tikai to vienkāršoto, virspusējo jēgu, par to dziļāko būtību tā arī neaizdomājamies. Viens no tiem – depresija. Jo kuram gan negadās “ieslīgt depresijā”, “kļūt depresīvam”, nonākt situācijā, kas “uzdzen depresiju”. Taču depresija – tā nav ne modes kaite, ne rakstura vājums un emocionālā “izlaidība”, bet gan nopietna un savās izpausmēs daudzveidīga slimība, kas, atstāta novārtā, var kļūt hroniska un cilvēka personības izmaiņas veicinoša.
Depresija jeb klīniskā depresija (saukta arī par endogēnu depresiju vai unipolāru depresiju) ir bieži sastopams psihisks traucējums, ko raksturo simptomi, kas ilgst divas nedēļas vai ilgāk un ir tik smagi, ka tie ietekmē cilvēka dzīvi, tās kvalitāti un darbspējas.
Depresija izpaužas kā nomākts garastāvoklis, intereses vai prieka zudums, vainas vai zema pašvērtējuma sajūta, miega vai ēstgribas traucējumi, zems enerģijas līmenis un vājas koncentrēšanās spējas. Klīniskās depresijas gaita var būt ļoti dažāda: tā var būt vienu reizi dzīvē vai arī atkārtoties vairākkārt, tā var rasties pakāpeniski vai arī pēkšņi, tā var ilgt dažus mēnešus vai pat visu mūžu. Ja šie traucējumi kļūst hroniski vai atkārtojas, tie nozīmīgi mazina indivīda spēju veikt savus ikdienas pienākumus, ietekmē cilvēka darbu, ģimenes un skolas dzīvi, miegu un ēšanas paradumus, vispārējo veselības stāvokli un spēju baudīt dzīvi. Sliktākajā gadījumā depresija var novest pie pašnāvības - traģiskas nāves, ar ko katru gadu beidzas apmēram 850 000 cilvēku dzīves. Bez tam cilvēkiem ar depresiju ir lielāka citu cēloņu izraisīta mirstība.
Fakti
Visiem pacientiem nav visi simptomi, un simptomu smaguma pakāpe cilvēkiem ir ļoti atšķirīga.
Epidemioloģija
Klīniskā depresija skar apmēram 8 – 17% iedzīvotāju vismaz vienu reizi mūžā līdz 40 gadu vecumam. Tiek lēsts, ka pašlaik 121 miljonam cilvēku pasaulē ir depresija. Cilvēki, kuriem ir bijusi viena depresijas epizode, vairāk nekā citi ir pakļauti iespējamībai piedzīvot nākamās depresijas epizodes. Jo pirmo paasinājuma periodu izdodas ātrāk un efektīvāk pārtraukt, jo slimības tālākā norise ir vieglāka un mazāka ir tās atkārtošanās varbūtība. Tas ir svarīgi, jo depresija pēc būtības ir “viļņveida” slimība. Starp citu, 30 % gadījumu depresija tiek izārstēta, protams, ar nosacījumu, ka terapija uzsākta savlaicīgi un izvēlēta pareizi.
Depresija rodas abu dzimumu un jebkura vecuma cilvēkiem. Sievietes ar depresiju slimo aptuveni divas reizes biežāk nekā vīrieši. Viens no hipotētiskajiem skaidrojumiem – sievietes organisma funkcionēšanas cikliskums. Tiesa gan, pēc speciālistu domām šī tendence pēdējā laikā mazinās – turklāt atšķirība starp abiem dzimumiem vecumā pēc 50 – 55 gadiem izzūd pilnībā. –Jāatzīmē, ka vīriešiem, kaut arī viņi ar depresiju slimo retāk, slimības formas ir smagākas un norit ilgstošāk.
Klīniskā depresija pašlaik ir galvenais darba nespējas cēlonis Ziemeļamerikā, un, saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas aplēsēm, tā jau 2020. gadā būs otrais galvenais darba nespējas cēlonis pasaulē.
Depresija ir stipri nomākts garastāvoklis, kas ilgst vismaz divas nedēļas. Epizodes var būt atsevišķas vai periodiski atkārtoties, un tās iedala vieglās, izteiktās vai smagās. Ja pacientam jau bijusi mānijas vai nozīmīgi pacilāta garastāvokļa epizode, parasti diagnosticē bipolārus traucējumus nevis depresiju. Depresiju bez pacilātības vai mānijas periodiem tādēļ dažkārt uzskata par unipolāru depresiju, jo cilvēka noskaņojums nemainīgi paliek vienā emocionālā stāvoklī jeb “polā".
Depresijā nonākušam cilvēkam trūkst apņēmības un gribasspēka sevi motivēt un iekustināt kādai ļoti mērķtiecīgai, konstruktīvai un aktīvai sava stāvokļa uzlabošanai, jo slimība ir izmainījusi slimnieka skatījumu un attieksmi pret viņa dzīves notikumiem un situācijām. Kaut viņš apzinās savu slimību un nezaudē kritisku pašnovērtējumu, viņš it visā redz tikai un vienīgi negatīvos aspektus, tāpēc arī bieži sper kļūmīgus un lielā mērā destruktīvus soļus – pamet darbu, izšķiras, pārtrauc attiecības ar draugiem utt.
Pastāv vairāki depresijas apakštipi:
Cilvēkam var būt šo apakštipu kombinācija. Piemēram, kādam var zust prieks par aktivitātēm (melanholiskas depresijas simptoms) un vienlaikus būt nozīmīgs ēstgribas pieaugums un ķermeņa masas palielināšanās (netipiskas depresijas simptoms).
Depresijas un pašnāvības vai to mēģinājumi
Depresija un pašnāvība – nereti šīs lietas tiek saistītas kopā visai nepamatotās un aplamos pieņēmumos balstītās kombinācijās. Kāda ir reālā situācija? Pašnāvības vai to mēģinājumi tiek galvenokārt izdarīti tieši tajos gadījumos, kad slimība nav tikusi vispār vai pienācīgi ārstēta.
Te gan ir jārunā vēl par citu jautājumu, proti, to depresijas izpausmi, kas tiek dēvēta par apslēpto suicīdu – cilvēks, nespēdams atbrīvoties no nepārtrauktas spriedzes, mēģina atgūt iekšēju mieru ar ekstrēmu situāciju palīdzību. Ekstrēmo sporta veidu plašā izplatība ir tam uzskatāms piemērs. Taču galvenais faktors ir tas, ka cilvēks ne tikai mēģina to darīt, bet izvēlas savām fiziskajām spējām un sagatavotībai nepiemērotas grūtības trases, braukšanas ātrumu utt.
Pēcdzemdību depresija
Pēcdzemdību grūtsirdība parasti parādās 3 – 4 dienā pēc bērna piedzimšanas un tai par iemeslu ir nogurums, izsīkums, straujš hormonu līmeņa kritums. Arī psiholoģiski sievietei tas ir liels pārbaudījums – jaunā loma un ar to saistītā atbildība un nemiers. Ja depresija sevi piesaka vēlākā laika posmā pēc dzemdībām, tad tā ir dziļāka un ilgstošāka. Katrā ziņā tas ir ļoti individuāli, un liela nozīme ir tam atbalstam – gan gluži praktiskajam, gan emocionālajam, ko sieviete saņem (vai arī gluži pretēji – nesaņem) ģimenē.
Jāatceras, ka depresīva māte iespaido bērnu. Pēcdzemdību depresija ir jāārstē – ja bērns visu laiku redz raudošu, nelaimīgu un nomāktu māti, viņa emocionālā attīstība tiek kavēta. Turklāt katrā bērna dzīves posmā depresīva, t.i., tāda māte, kas nespēj sniegt mīlestību un drošības sajūtu, atstāj citādu iespaidu uz viņa personību un tās izpausmēm. Piemēram, viņš var sliktāk mācīties, ar grūtībām iekļauties kolektīvā un kopumā nespēt veidot atvērtas un pozitīvas attiecības ar vienaudžiem.
Menopauzes depresija
Nevar teikt, ka menopauzes depresijai pamatā ir hormonāli faktori. Drīzāk tas ir riska faktoru komplekss, kam pamatā ir iedzimtība un raksturs. Šie riska faktori ir vairāki: iedzimta nosliece uz depresiju; sieviete nav dzemdējusi; vientuļa sieviete; depresijas epizodes ir bijušas arī agrākajā dzīvē.
Katrā ziņā situācija, kad sievietei šajā periodā ir savas intereses un aktivitātes, darbs un saprotoša ģimene līdzās, ir būtiska garantija tam, ka viņa šīs organisma pārmaiņas uztvers mazāk sāpīgi, nejutīsies pazaudējusi savu sievišķību un pievilcību.
Mediķi jo īpaši uzsver ģimenes un bērnu, mazbērnu būtisko nozīmi šajā sievietes dzīves periodā – vientuļām, nedzemdējušām sievietēm (pat tām, kas jaunībā bijušas dzīvespriecīgas un aktīvas), neredzot savas dzīves turpinājumu, biežāk rodas nevajadzīgi un tukši nodzīvota mūža sajūta, kas nereti pāraug depresijā.