Gan klīniskie pētījumi, gan reālā prakse atkal un atkal pierāda, ka imunizācija ir viena no visefektīvākajām un izmaksu ziņā racionālākajām veselības profilakses metodēm, ar kuras palīdzību tiek novērstas bīstamas infekcijas slimības – ik gadu tā visā pasaulē glābj vairāk kā 3 miljonus dzīvību.
Modernās vakcīnas nodrošina augstu aizsardzības līmeni pret dažādām infekcijas slimībām un pasargā no invaliditātes un pat nāves. Diemžēl, neraugoties uz vakcīnu efektivitātes un drošības zinātniskajiem pierādījumiem, ikvienā sabiedrībā atrodas cilvēki, kas pret imunizāciju izturas ļoti rezervēti, pat pretojas tai un skaļi pauž savu neticību tās nepieciešamībai un drošībai.
Šie pretargumenti galvenokārt pamatojas gan klīnisko pierādījumu noraidījumā, gan alternatīvos uzskatos par veselības profilaksi un aprūpi. Diemžēl bieži vien tie sakņoti pat absurdos un emocionālos pieņēmumos, kā arī pilnīgā izpratnes trūkumā.
Pirms vakcīnu plašas ieviešanas praksē to drošība un efektivitāte vispirms tiek pārbaudīta klīniskajos pētījumos, pēc tam arī lietošanas novērojumos. Visas Latvijā pieejamās vakcīnas ir ražotas, ievērojot Labas Ražošanas Prakses standartus un stingras vadlīniju prasības attiecībā uz drošību. Tās guvušas visu ES un Latvijas atbildīgo institūciju nepieciešamos apstiprinājumus un atļaujas. Pēc iekļaušanas vakcinācijas kalendārā turpinās drošības un efektivitātes uzraudzība pētījumos un novērojumos.
PATIESĪBA: Vecāki, protams, var domāt, ka mūsdienās vakcīnregulējamās bērnu infekcijas slimības nevar izraisīt nopietnas saslimšanas un ir pilnīgi normāla augšanas procesa sastāvdaļa. Diemžēl realitāte ir pavisam citāda. Austrālijā laika posmā no1989. līdz 1998. gadam tika konstatēts 581 nāves gadījums, ko izraisīja slimības, pret kurām izstrādātās vakcīnas ir ietvertas bērnu vakcinācijas kalendārā. Šo letālo gadījumu skaitā bija 440 B hepatīta, 88 - Haemophilus influenzae b tipa infekcijas, 1 - difterijas, 19 - masalu un to vēlīnu komplikāciju, 14 - garā klepus, 3 - cūciņu un 16 - stinguma krampju izraisīti nāves gadījumi [atsauces: 5 -6].
Zviedrijā rutīnas vakcinācija pret garo klepu tika pārtraukta 1979. gadā. Pēc tam šajā valstī garā klepus epidēmija atjaunojās - inficējās apmēram 75% no visiem nevakcinētajiem zviedru bērniem vecumā līdz četriem gadiem, bet pieaugušo vidū šis skaitlis sasniedza pat 90%. 1996. gadā Zviedrijā tika izsludināta visas valsts vakcinācija pret garo klepu.
Neticami, bet masalas aizvien ir galvenais nāves cēlonis visā pasaulē. 1998. gadā tika konstatēti 888 000 masalu izraisīti nāves gadījumi.
2007. gada sākumā masalu epidēmija skārusi Ziemeļkoreju, paņemot vismaz četru cilvēku dzīvības un inficējot aptuveni 3000 iedzīvotāju. "Masalas joprojām ir galvenais mazu bērnu mirstības iemesls, neskatoties uz to, ka pēdējos 40 gadus ir pieejama droša un efektīva vakcīna. 2005. gadā no masalām mira 345 000 cilvēku, no kuriem vairums bija bērni," teikts PVO mājas lapā.
PATIESĪBA: Vecāki, protams, var domāt, ka mūsdienās vakcīnregulējamās bērnu infekcijas slimības nevar izraisīt nopietnas saslimšanas un ir pilnīgi normāla augšanas procesa sastāvdaļa. Diemžēl realitāte ir pavisam citāda. Austrālijā laika posmā no1989. līdz 1998. gadam tika konstatēts 581 nāves gadījums, ko izraisīja slimības, pret kurām izstrādātās vakcīnas ir ietvertas bērnu vakcinācijas kalendārā. Šo letālo gadījumu skaitā bija 440 B hepatīta, 88 - Haemophilus influenzae b tipa infekcijas, 1 - difterijas, 19 - masalu un to vēlīnu komplikāciju, 14 - garā klepus, 3 - cūciņu un 16 - stinguma krampju izraisīti nāves gadījumi [atsauces: 5 -6].
Zviedrijā rutīnas vakcinācija pret garo klepu tika pārtraukta 1979. gadā. Pēc tam šajā valstī garā klepus epidēmija atjaunojās - inficējās apmēram 75% no visiem nevakcinētajiem zviedru bērniem vecumā līdz četriem gadiem, bet pieaugušo vidū šis skaitlis sasniedza pat 90%. 1996. gadā Zviedrijā tika izsludināta visas valsts vakcinācija pret garo klepu.
Neticami, bet masalas aizvien ir galvenais nāves cēlonis visā pasaulē. 1998. gadā tika konstatēti 888 000 masalu izraisīti nāves gadījumi.
2007. gada sākumā masalu epidēmija skārusi Ziemeļkoreju, paņemot vismaz četru cilvēku dzīvības un inficējot aptuveni 3000 iedzīvotāju. "Masalas joprojām ir galvenais mazu bērnu mirstības iemesls, neskatoties uz to, ka pēdējos 40 gadus ir pieejama droša un efektīva vakcīna. 2005. gadā no masalām mira 345 000 cilvēku, no kuriem vairums bija bērni," teikts PVO mājas lapā.
PATIESĪBA: Diemžēl patiesība ir pavisam cita – vairākas infekcijas slimības, t.sk., arī masalas un garais klepus izplatās gaisa pilienu ceļā, tāpēc saslimšanas risks ir līdzvērtīgs 100% un nav atkarīgs nedz no dzīves līmeņa vai sociālā stāvokļa, nedz arī higiēnas standartiem. Abas slimības faktiski var skart visus cilvēkus visās pasaules valstīs. Poliomielītu, piemēram, izraisa enterovīruss, kas teorētiski varētu būt bīstamāks sliktas higiēnas apstākļos, bet diemžēl tas ir bijis par cēloni epidēmijām arī valstīs ar ļoti augstu higiēnas līmeni - Holandē, Somijā un Izraēlā. Visu iepriekšminēto slimību izplatība ir radikāli samazinājusies kopš vakcīnu ieviešanas. Vakcinācijas pret masalām uzsākšanai Amerikas Savienotajās Valstīs 1962. gadā sekoja straujš slimības gadījumu skaita samazinājums par aptuveni 99%. Lielbritānijā līdzīgs slimības gadījumu skaita samazinājums tika novērots pēc vakcinācijas programmas uzsākšanas 1968.gadā.
PATIESĪBA: Tas ir neapšaubāms paradokss - kaut arī imunizācija palielina kontroli pār saslimšanu skaitu, tajā pašā laikā proporcionāli pieaug to imunizēto bērnu skaits, kas slimo ar kādu no vakcīnregulējamām slimībām. Šeit novērojama vienkārša sakarība starp vakcīnas efektivitāti, imunizācijas aptveri un neveiksmīgajiem gadījumiem, taču ir svarīgi novērtēt imunizācijas nodrošināto efektu kopējā gadījumu skaita kontekstā.
Vakcīnu efektivitāte tiek mērīta kā aizsardzības līmenis pret konkrēto slimību vakcinētajiem bērniem, salīdzinot ar uzliesmojumu biežumu starp nevakcinētajiem bērniem. Ir veikti daudzi labi kontrolēti pētījumi un novērojumi, kas pierāda vakcinācijas efektivitāti. 100% vakcinācijas efektivitāte nozīmē pilnīgu aizsardzību, diemžēl neviena vakcīna (tāpat kā cita slimību ārstēšanas vai profilakses metode) nav 100% efektīva. Pieaugot vakcinācijas aptverei, nenovēršami pieaug arī vakcīnu “neveiksmju” skaits. Ja visi bērni būtu vakcinēti pret slimībām, visi saslimšanas gadījumi tiktu uzskatīti par vakcīnas “neveiksmēm”.
PATIESĪBA: Bieži notiek strīdi par to, ka vakcīnas drīzāk nomāc, nekā uzlabo imūno sistēmu. Vienīgā situācija, kad var parādīties imūnsupresija, ir gadījumi, kad tiek lietotas augsta titra masalu vakcīnas, kuras kādu laiku tika izmantotas jaunattīstības valstīs. Šobrīd šīs vakcīnas vairs lietotas netiek. Nav pierādījumu par to, ka līdzīgu efektu novērotu citām vakcīnām.
PATIESĪBA: Daudzu vakcīnu piedevas [palīgvielas] tiek uzskatītas par toksiskām, piemēram, formaldehīds [tiek lietots atsevišķu vakcīnu sagatavošanā] un alumīnijs [tiek lietots kā konservējoša viela atsevišķās vakcīnās]. Tomēr apgalvot, ka vakcīnas satur daudzas toksiskas palīgvielas, ir pārspīlēti un maldinoši.
Jaunākās paaudzes vakcīnas [tai skaitā rekombinantā B hepatīta vakcīna, konjugētā Hib vakcīna, acelulārā jeb bezšūnu garā klepus vakcīna] ir augsti attīrītas no tām daļiņām, kas organismā varētu izraisīt saslimšanas, un ir pilnīgi atbrīvotas no toksiskiem komponentiem [tai skaitā baktēriju endotoksīniem], kas varētu nelabvēlīgi ietekmēt visu organismu.
Dažām vakcīnām tiek pievienotas konservējošās vielas. Dzīvā masalu vakcīna satur nelielu daudzumu neomicīna, bet poliomielīta vakcīna ir stabilizēta ar sukrozi vai magnija hlorīdu. Vakcīnās, kas satur nedzīvas sastāvdaļas vai toksīnus, parasti tika lietots tiomersāls. Tiomersāls kopš 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem nelielā daudzumā tika lietots vakcīnās, lai novērstu inficēšanos ar baktērijām vai sēnīšu slimībām. Nav zinātniski pierādīts, ka tiomersāla klātbūtne vakcīnās atstātu kādu nevēlamu iespaidu uz vakcinēto bērnu veselību, turklāt mūsdienās tas praktiski vairs netiek lietots.
PATIESĪBA: Šī pārliecība, iespējams, radusies tādēļ, ka neliels skaits bērnu, kuri miruši ar pēkšņās nāves sindromu (PNS), neilgu laiku pirms tam saņēmuši vakcīnu. Pirmajā mirklī varētu šķist, ka šo bērnu nāves iemesls bijusi vakcinācija. Tomēr šī loģika ir kļūdaina - cēloņi tiek jaukti ar sekām. Tikpat labi varētu teikt, ka maizes ēšana ir daudzu avāriju iemesls - vairums cilvēku, kas cietuši autoavārijā, noteikti ir ēduši maizi 24 stundas pirms avārijas. Pēkšņās nāves sindromu bieži novēro zīdaiņiem tajā vecumā, kad viņi tiek arī aktīvi vakcinēti, tāpēc šī sakritība var šķist pamatota, kaut patiesībā tāda nav. Vairāki pētījumi ir pierādījuši, ka vakcinācija nepalielina pēkšņās nāves biežumu, bet šo risku var pat samazināt.
Daži imunizācijas oponenti uzskata, ka vakcīnās esošie vīrusi turpina pastāvēt organismā un izraisīt hroniskas saslimšanas.
PATIESĪBA: Daudzu vakcīnu antigēni neturpina pastāvēšanu pēc imunizācijas, jo tos iznīcina pašu izraisītā imūnā atbildes reakcija. Izņēmums ir vējbaku vakcīna, kas, iespējams, var izraisīt jostas rozi (herpes zoster) vakcinētajām personām daudzus gadus pēc vakcinācijas, tomēr tas notiek daudz retāk, nekā inficējoties ar pašām vējbakām.
Pastāv uzskats, ka vakcīnas tiek kultivētas dzīvnieku audos un tādēļ tās satur daudzas atšķirīgas baktērijas un vīrusus nekā tos, pret kuriem paredzēts imunizēt.
PATIESĪBA: Tas ir maldīgs uzskats un pārspīlējums, ka vakcīnas tiek kultivētas dzīvnieku audos un tādēļ satur daudzus infekciju izraisītājus. Tikai vīrusu vakcīnas tiek kultivētas materiālos, kas iegūti no dzīvnieku audiem. Bakteriālās vakcīnas tiek ražotas kultūrās, kuras nesatur dzīvnieku šūnas.
Vīrusi, ko izmanto vīrusu vakcīnās, tiek pavairoti vistu olās, primārajās šūnu kultūrās un vienlaidu šūnu līnijās. Šie substrāti tiek pamatīgi izmeklēti, lai atklātu nejaušos aģentus - citus vīrusus un baktērijas. Rūpīgi tiek pārbaudīta tīrība, sterilitāte un jebkādu zināmu sārņu klātbūtne arī jebkuros citos materiālos vai reaģentos, kas tiek lietoti vakcīnu ražošanā.
PATIESĪBA: Nav pierādījumu tam, ka vakcīnas ir diabēta cēlonis. Ir bijuši vairāki pētījumi, kas meklējuši saistību starp diabētu un imunizāciju. Ir tikai viens pētījums, kurā norādīts, ka diabēta attīstības risks pieaug gadījumos, kad pirmo vakcināciju bērns saņēmis pēc divu mēnešu vecuma sasniegšanas. Citi pētījumi nav uzrādījuši diabēta riska pieauguma saistību ar vakcināciju.
Imunizācija esot mākslīga imūnsistēmas stimulēšana, kas kaut kādā veidā var būt kaitīga. Proti, vakcīnas injekcija ir nedabiska, jo dabiskie ieejas vārti parasti ir elpceļi vai citi dabiski ceļi. Lielā antigēnu deva, kas tiek injicēta, vēlāk „pārņem” visu cilvēka dabisko atbildes reakciju.
PATIESĪBA: Vakcīnas stimulē imūno sistēmu tieši tādā pašā veidā, kā to dara infekcijas, bet tikai bez slimības. Šādā nozīmē imunizācija ir pilnīgi dabiska, un tikai nedaudzas zāles darbojas organismā tikpat dabiskā veidā kā vakcīnas. Bērni savā pirmajā dzīves gadā nemitīgi sastopas ar daudziem lipīgo slimību izraisītājiem, tajā skaitā arī ar tiem, pret kuriem iespējama vakcinācija.
Sekojoši faktori - diēta, veselīgs dzīvesveids, labsajūta un stresa mazināšana esot vissvarīgākie faktori, lai izvairītos no infekcijas slimībām. Laiku pa laikam parādās arī „specifiski” apgalvojumi, piemēram, ka nepietiekams C vitamīna daudzums ir galvenais inficēšanās cēlonis. Vispārēja “imūnsistēmas nostiprināšana” esot galvenais inficēšanās novēršanas pasākums.
PATIESĪBA: Imunizācija ir vienīgais pārbaudītais un pierādītais veids, kā izvairīties no vakcīnregulējamām infekcijas slimībām. Imunizācija īpaši svarīga ir stresa un neveselīga dzīvesveida apstākļos. Zināmu aizsardzību zīdainis var saņemt no mātes ar pienā esošajām antivielām, tomēr šis aizsardzības līmenis ir atšķirīgs dažādām slimībām. Zīdaiņu spēja veidot atbildes reakciju pret daudzām vakcīnām drīz pēc dzimšanas ir vāja, bet tā uzlabojas, nobriestot imūnai sistēmai. Tādēļ parasti vakcināciju, saskaņā ar kalendāru, vairumā gadījumu uzsāk apmēram divu mēnešu vecumā. Izņēmums ir vakcīna pret vīrusu hepatītu B, kas jaundzimušajiem nodrošina augstu aizsardzības līmeni.