Diabēts ir kļuvis par globālu epidēmiju - aprēķināts, ka tas skar vairāk nekā 150 miljonus cilvēku pasaulē, no tiem - vairāk nekā 90% ir 2. tipa cukura diabēts. Zināms, ka 1985. gadā pasaulē diabēts bija 30 miljoniem cilvēku. 1995. gadā šis skaitlis jau pieauga līdz 135 miljoniem. PVO prognozē, ka 2025. gadā pieaugums būs līdz 380 miljoniem. Šāda situācija rada milzīgu spiedienu uz veselības aprūpes resursiem.
Liela daļa šā pieauguma skars jaunattīstības valstis, pateicoties populācijas pieaugumam, novecošanai, augošai urbanizācijai, neveselīgam uzturam, svara pieaugumam un sēdošam dzīvesveidam. Diabēts ir īpaši izplatīts gados vecākajā populācijas daļā un pieaug proporcionāli ilgi dzīvojošo cilvēku skaitam.
2000. gadā piecas valstis ar vislielāko diabēta pacientu skaitu bija: Indija (32,7 miljoni), Ķīna (22,6 miljoni), ASV (15,3 miljoni), Pakistāna (8,8 miljoni) un Japāna (7,1 miljons).
Piecas valstis ar augstāko diabēta sastopamību pieaugušo populācijā tajā pašā gadā bija Papua - Jaungvineja (15,5 %), Maurīcija (15,0 %), Bahreina (14,8%), Meksika (14,2 %) un Trinidada un Tobago (14,1 %).
Tiek lēsts, ka 2025. gadā diabēta sastopamība trīskāršosies Āfrikā, Vidusjūras Austrumu piekrastē un Tuvajos Austrumos, un Dienvidaustrumāzijā, dubultosies Amerikas kontinentā, Klusā okeāna Rietumu krastā, un gandrīz dubultosies Eiropā. Jaunattīstības valstīs tiek plānots 170% liels diabēta pieaugums, savukārt attīstītajās valstīs tiek lēsts 41% pieaugums.
Dažās noteiktās populācijās un cilvēku grupās ir lielāks 2. tipa diabēta attīstības risks, nekā citās. Tā iemesls ir multifaktoriāls, un var būt saistīts ar virkni ģenētisku, fizioloģisku, sociālu, dzīvesveida un pat apkārtējās vides faktoru.
Ir daži riska faktori, kas paaugstina iespējamību, ka cilvēkam attīstīsies diabēts, neatkarīgi no populācijas grupas vai etniskās piederības. Tie ir:
Tomēr daži riska faktori uz specifiski attiecas uz noteiktām populācijām vai cilvēku grupām
Dažās populācijās ir augstāka 2. tipa diabēta sastopamība nekā citās, un ir pat atrasti daži gēni, kas visnotaļ saistīti ar šo slimību. Tā kā 1. un 2. tipa diabēts ir kompleksas slimības, ko rada mutācijas vairāk nekā vienā gēnā, tad noteiktu iedzimtu īpašību esamība var paaugstināt saslimšanas risku.
ASV populācijas pētījumi pierādījuši, ka afroamerikāņiem ir 2 reizes lielāks 2. tipa diabēta attīstības risks nekā baltās rases pārstāvjiem; savukārt krāsainās rases pārstāvjiem, jo sevišķi puertorikāņiem vai meksikāņiem, ir 2,5 reizes, bet Amerikas pamatiedzīvotājiem – 5 reizes lielāks diabēta attīstības risks.
Lielbritānijā dzīvojošajiem melnās rases un etnisko minoritāšu pārstāvjiem ir 3 līdz 5 reizes lielāka 2. tipa diabēta attīstības iespēja nekā baltās rases cilvēkiem.
Palielinātas sastopamības/ riska iemesli šajās grupās nav līdz galam noskaidroti, taču tauku pārstrādes un uzkrāšanas ģenētiskās atšķirības var radīt insulīna rezistenci, kas ir galvenais 2. tipa diabēta iemesls.6 Uzskata, ka tas ir iemesls, kāpēc afroamerikāņu un latīņamerikāņu vidū ir augstāka slimības sastopamība.
Dažās paaugstināta riska grupās bieži sastopamais liekais svars veicina un paaugstina gan insulīna rezistences, gan 2. tipa diabēta risku.
Diabēts, it sevišķi 2. tipa diabēts, ir raksturīgs noteiktām ģimenēm un indivīdiem ar diabētu ģimenes anamnēzē (vecākiem vai brāļiem/ māsām ir diabēts) ir lielāka slimības attīstības iespēja.7 Vienā pētījumā ir pierādīts, ka gandrīz pusei (41%) no 25 līdz 65 gadus veciem cilvēkiem ar tikko diagnosticētu 2. tipa diabētu kāds tuvs radinieks slimoja ar diabētu.
Lielbritānijā veiktie pētījumi liecina, ka kopumā vīriešiem un sievietēm ir vienāda iespēja saslimt ar diabētu. Kaut gan vienmēr tas tā nav bijis – septiņdesmitajos gados nedaudz lielāka diabēta sastopamība tika novērota vīriešiem, bet piecdesmitajos – sešdesmitajos gados diabēts bija biežāk sastopams sievietēm.
Sociālie un dzīvesveida faktori var būt papildu iemesls, kāpēc dažās populācijās ir augstāks 2. tipa diabēta attīstības risks nekā citās.
Sociālie faktori var ietekmēt 2. tipa diabēta sastopamību (25% - 50%), kas novērojama jaunattīstības valstīs, kurās notiek „tuvināšanās rietumiem”. Šajās populācijās tradicionālais, lauksaimnieciskajā darbībā balstītais dzīvesveids tiek aizstāts ar sēdošāku dzīvesveidu un enerģētiski piesātinātāku un dažādi apstrādātu uzturu.
Dzīvesveida faktori, piemēram, uztura izmaiņas6 arī var palielināt risku – ar taukiem un glikozi bagāts uzturs var veicināt svara pieaugumu un predisponēt indivīdu zināmiem riska faktoriem. Daudzās kultūrās reliģisku uzskatu dēļ tiek ievērots gavēnis, tāpēc cilvēkiem, kuriem jau ir 2. tipa diabēts, kas turklāt nav pietiekami kontrolēts, glikēmijas kontrole var pasliktināties vēl vairāk.
Risku var palielināt arī fiziskās aktivitātes izmaiņas, jo mazkustīgums ir cieši saistīts ar 2. tipa diabētu.
Pastāv uzskats, ka daži apkārtējās vides faktori arī var būt saistīti ar 2. tipa diabēta attīstības paaugstinātu risku. Publikāciju dati norāda uz korelāciju starp 2. tipa diabētu un gaisa piesārņojumu.
Sievietēm ir paaugstināts diabēta attīstības risks grūtniecības laikā. Šī slimības forma zināma kā gestācijas cukura diabēts, un tā rodas tāpēc, ka organisms nespēj saražot pietiekamā daudzumā insulīnu, lai apmierinātu papildu vajadzības grūtniecības laikā. Dažām sievietēm grūtniecības cukura diabēta attīstība ir lielāka nekā citām. Augstāks risks ir sievietēm ar lieko svaru un kurām anamnēzē ir 2. tipa cukura diabēts, iepriekšējā grūtniecībā neizskaidrojamu iemeslu dēļ dzimis nedzīvs vai neonatālajā periodā miris bērns, un/vai iepriekšējās grūtniecībās dzimuši ļoti lieli bērni.