Publicēts: www.gsk.lv, 2011-09-09

PALDIES, MILDAS TANT!

Mēs nesen visa „darba komanda” bijām Rojā, un visa cita starpā paveicām arī kādus smagākus darbus dažu veco ļaužu sētās. Par Mildas tantes malkas šķūnīša pienācīgu piepildīšanu bijām jau gādājuši arī iepriekš, tāpēc no kolēģiem tiku dzirdējusi gana daudz par viņas gaišumu un priekpilno attieksmi. Par viņas pašpietiekamību – spēju pieņemt palīdzību ar sirsnīgu pateicību, bet vienlaikus - ar nepārprotamu pašcieņu. Šogad man bija tā izdevība skatīt viņu vaigā – smaidošu, runātīgu (neatstājoties no mūsu jautrās „malkas brigādes” ne uz brīdi) un viesmīlīgu (cienājot mūs ar sava dārza āboliem). Man nācās doties prom ātrāk, tāpēc diemžēl nepieredzēju to brīdi, kad tika dziedātas dziesmas un uzklausīti Mildas tantes jaunības stāsti. Bet, neraugoties uz to, dažas dienas vēlāk skatot fotogrāfijas, Mildas tantes acis mani tā uzrunāja, ka es nevarēju neuzrakstīt par to, ko jau sen biju domājusi.

Tā nu ir sanācis, ka pēdējos gados man ir nācies būt vairāku vecāku cilvēku apaļās jubilejās (jā, arī dažās bērēs, kaut pareizāk būtu teikt – viņu šīs zemes dzīves noslēguma svinēšanā). Pēc savas profesijas viņi bija/ir tik dažādi cilvēki – skolotāja, inženieris, galdnieks, mežsargs utt., un tomēr tos vieno kaut kas kopīgs. Kas? Jēgpilni un prieku dzīvota (nodzīvota) dzīve, spēja atšķirt svarīgo un mazsvarīgā, prasme pulcēt ap sevi cilvēkus un atrast visam laiku – kā pamatīgam darbam, tā kārtīgām lustēm.

Mēs šodien apmeklējam visādus personiskās izaugsmes kursus, seminārus, skolojamies dažādu mentoru/treneru (nu, nepatīk man tas vārds koučs) nodarbībās, kādās šie cilvēki nekad nav gājuši un par kādām nemaz nav nojautuši. Mēs rakstām savus nākotnes redzējumus, formulējam to, ko gribētu dzirdēt/piedzīvot savās 70 (80?) gadu jubilejās utt. – proti, darām to, ko šie cilvēki nekad nav darījuši un zinājuši, bet, neraugoties uz to, nodzīvojoši šo dzīvi ar tādu viedumu, labvēlību un mieru, par kādu, domāju, daudz no mums (protams, arī es) varētu tikai sapņot.

Nepārprotiet, es nebūt nenoliedzu, pat vairāk – ļoti, ļoti novērtēju to, ko man, maniem kolēģiem un draugiem ir sniegušas šīs mūsdienu izglītības iespējas, metodes un ar tām strādājošie cilvēki. Es tikai gribēju tikai teikt to, ka ar to vien ir par maz, ar to nepietiek.

Jo, manuprāt, šādu dzīves gudru un „pamatkategorijās” skaidru un stabilu attieksmi un skatījumu nevar iemācīt („ielikt” cilvēkā) kursos, semināros un „darbnīcās”, ja nav paša galvenā pamata. Pamata, kas nāk no mantotas lietu kārtības un caur ģimeni (dzimtu, apkārtējo vidi) iegūtas vērtību sistēmas. Ja nav šo stūrakmeņu – DIEVS, DABA, DARBS.

Tā ir nenovērtējama bagātība un Dieva dāvana, ja līdzās vai aizmugurē ir šādi cilvēki, kā manis pieminētie Cilvēki, kuri iestaro savu dzīves un cilvēku mīlestību ikvienā savā darbā un ikvienās attiecībās, tādējādi palīdzot mums ne tikai teorētiski zināt, bet ar visu savu būtību sajust dzīves fundamentālās patiesības un dzīvot ar tām saskaņā.

Paldies, Ilgas tant, Kārļa onkul, Elzas tant, Ilzes tēt, Daces tēt ... Paldies, Mildas tant!

Komentārus lūgums sūtīt uz LV-Epasts@gsk.com
Atvainojamies, ka šobrīd nevaram Jums piedāvāt komentāru brīvu ievadi tiešsaistē. Iesūtītie komentāri tiks publicēti.