Publicēts: www.gsk.lv, 2010-06-01

Viņas nenāk. Bet vai ir īsti aicinātas?

      Laikraksta „Diena” 26. maijā raksta, ka sieviešu atsaucības līmenis valsts apmaksātajām vēža skrīninga programmām joprojām ir zems – krūts vēža izmeklējumiem atsaukušās 17.2 % uzrunāto sieviešu, bet dzemdes kakla vēža profilaktiskajām pārbaudēm – tikai 14%. http://www.diena.lv/lv/laikraksts/735032-gads-pagajis-vinas-nenak

     Pirms divām nedēļām šādu vēstuli un uzaicinājumu uz krūts vēža izmeklējumu saņēma arī mana mamma. No tās dvesa birokrātisks formālisms - gandrīz kā pavēste uz tiesas sēdi. Mana mamma jau ir sestajā gadu desmitā, vēstuli es viņai lasīju priekšā - bez brillēm tā sīko burtu dēļ nebija izlasāma. Pēc izlasīšanas vēstule tika nolikta dokumentu mapītē - tā neraisīja nekādas emocijas, nerosināja uz rīcību.

     Īrijas kolēģe savukārt man iedāvināja mazu kredītkartes formāta kartiņu kopā ar „gudrības pērles” piespraudi („gudrības pērle” ir dzemdes kakla vēža profilakses simbols Eiropā) - tas bija veids, kā par dzemdes kakla vēža skrīningu tika informētas sievietes Īrijā. Uz kartiņas - kādi 5 teikumi, to starp norādīts bezmaksas tālruņa numurs visas nepieciešamās informācijas iegūšanai. Šādas „pērlītes” sadarbībā ar Īrijas frizieru asociāciju tika izplatītas pat frizētavās. Papildus tam skaidrojošais darbs bija uzticēts arī sieviešu klubiem un biedrībām. Informatīvas sesijas notika pat lielajos tirdzniecības centros.

     Latvijas Veselības ministrija iniciatīva uzsākt abas programmas 2009. gada sākumā, protams, ir apsveicama, bet, manuprāt, redzot šo zemo atsaucību, ir bezatbildīgi pusotru gadu pēc tam sēdēt rokas klēpī salikušiem un neko nedarīt, cerot, ka pēc desmit gadiem sasniegsim 70% skrīninga aptveri. Novilcinātais laiks – tās ir zaudētas sieviešu dzīvības. Risks saslimt ar krūts vēzi ir katrai devītajai sievietei valstī. Ik mēnesi no dzemdes kakla vēža Latvijā mirst 10 sievietes. Kāpēc ministrija nevar uzstādīt sev izaicinošu mērķi – sasniegt 70% aptveri jau nākamgad? 

     Saprotot, ka šogad resursu informēšanai nav un ticamāk nebūs, saredzu, ka Veselības ministrijai vajadzētu rīkoties neatliekami un proaktīvi, iesaistot dažādu jomu speciālistus/ ekspertus darba grupās ar mērķi analizēt situācijas un meklēt radošus bezmaksas risinājumus sieviešu atsaucības uzlabošanai. Esmu pārliecināta, ka šie eksperti savu padomu neliegtu un naudu neprasītu. Ja es būtu ierēdne, es šādus ekspertus aicinātu.

     Vai kampaņas televīzijā un radio ir visefektīvākās? To „Dienā” iesaka pārdomāt arī sociālantropoloģe Aivita Putniņa. Izanalizēt, „kā labāk sievietes informēt – caur organizācijām, sieviešu klubiem, ģimenes ārstu praksēm”. Atgādinot, ka tas neprasa lielus līdzekļus.

     Cik lielā mērā vēstule uzrunā dažādu tautību sievietes, kas dzīvo Latvijā? Kas ir labākais veids, kā sasniegt šo tautību sievietes? Domāju, ka nacionālo minoritāšu – romu, ukraiņu, ebreju, poļu u.c. - biedrības labprāt deleģētu savus pārstāvjus darba grupai Veselības ministrijā.

     Cik viegli uztverama ir informācija? Kā labāk to izkārtot? Kāpēc sievietes neatsaucas uzaicinājumiem? Kā un kas viņas varētu pamudināt? Latvijas psihologi neatteiktu konsultāciju un dalību darba grupā (piemēram, Latvijas Psihologu apvienība, skolu, klīniskie, organizāciju psihologi).

     Es aicinātu arī pārstāvi no Vieglās valodas aģentūras. Programmas auditorija taču ir arī neredzīgas sievietes, sievietes ar dzirdes un garīgās attīstības traucējumiem un tml.. Vieglās valodas aģentūras mājas lapā teikts: „Zviedrijā veiktajā pētījuma tika aprēķināts, ka aptuveni 25% valsts iedzīvotāju nespēj pilnībā uztvert rakstisku tekstu. Tie ir gan cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem, gan daudzi gados veci cilvēki, arī no bērnības nedzirdīgi, kuriem nav pietiekami attīstīts vārdu krājums, kā arī cilvēki, kuri cieš no disleksijas – nespējas uztvert rakstītu tekstu.” Domāju, ka situācija Latvijā ir līdzīga.

     http://www.vvagency.lv/valoda.html

     Es iesaistītu Latvijas aktīvākos blogerus un reklāmas un sabiedrisko aģentūru ekspertus, žurnālistus. Populāra TV un radio raidījuma „Māmiņu klubs” pārstāvjus u.c.. Jau pieminētajā Īrijā tika izveidota lapa sociālo mediju vietnē Facebook, un lietotāji varēja nosūtīt virtuālo ”gudrības pērli’. Ja Veselības ministrija aicinātu, domāju, laiku un padomu neliegtu gan Artūrs Mednis un Ēriks Stendzenieks, gan blogeris Māris Reliņš, gan Ralfs Vīlands, Dace Rukšāne un citi/-as.

     Es censtos vienoties ar izdevējiem/īpašniekiem, ka veselu gadu avīžu, žurnālu pirmajās lapās. ziņu portālos un sociālajos medijos ir atgādinājumi sievietēm par skrīninga iespēju?

     Es sadarbotos ar sieviešu klubu un asociāciju pārstāvēm - Lauku Sieviešu apvienībā vien ir 200 sieviešu klubi. Savukārt Latvijas Sieviešu nevalstisko organizāciju sadarbības tīklā - vairāk nekā 35 organizācijas.

     Es runātu ar Latvijas Dzelzceļa, autopārvadātāju asociācijas, Rīgas Satiksmes, Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvjus. Varbūt līdzīgi kā Nordea Rīgas maratonā – uzrādot šo uzaicinājuma vēstuli, sievietes var nokļūt uz izmeklēšanas vietām bez maksas ar autobusiem vai vilcienu? Varbūt pašvaldības var organizēt speciālu transportu? Vai ir pārrunātas visas mobilo izmeklējumu centru iespējas? Varbūt ir kādi „sociālā spilvena” resursi, ko izmantot šim mērķim, īpaši atbalstot trūcīgās sievietes?

     Es pati esmu organizāciju psiholoģe un brīvo laiku veltu sieviešu tiesību aizsardzībai – esmu gatava ieguldīt savu laiku, zināšanas un enerģiju arī sieviešu onkoloģiskās profilakses veicināšanā. Pirms vairākiem gadiem no dzemdes kakla vēža aizsaulē aizgāja mana kolēģe uzņēmumā, kurā es tobrīd strādāju. Viņai to atklāja novēloti. Viņai bija tikai 35 gadi.

Komentārus lūgums sūtīt uz LV-Epasts@gsk.com
Atvainojamies, ka šobrīd nevaram Jums piedāvāt komentāru brīvu ievadi tiešsaistē. Iesūtītie komentāri tiks publicēti.