BIPOLĀRIE TRAUCĒJUMI
Bipolārie traucējumi ir garastāvokļa traucējumu kategorija, ko raksturo viena vai vairākas patoloģiski pacilāta garastāvokļa epizodes, kas klīniski tiek uzskatītas par māniju. Cilvēkiem, kuriem ir mānijas epizodes, parasti ir arī depresijas epizodes vai simptomi, kā arī jauktas epizodes, ko raksturo kā mānijas, tā depresijas pazīmes. Šīs epizodes parasti mijas ar normāla garastāvokļa periodiem, bet dažiem pacientiem depresija un mānija var strauji nomainīt viena otru, proti, noritēt tā sauktā straujā ciklu maiņa. Straujā ciklu maiņa, kam raksturīga četru vai vairāku epizožu nomaiņa gada laikā, ir atklāta lielai daļai pacientu ar bipolāriem traucējumiem. Tā saistīta ar lielāku darba nespēju vai sliktāku slimības prognozi, jo ir traucēta stabila stāvokļa radīšana un noturēšana.
Bipolārie traucējumi, balstoties uz garastāvokļa epizožu veidu un smagumu, tiek klasificēti vairākās kategorijās: bipolārie traucējumi I, bipolārie traucējumi II un ciklotīmija,
Simptomi parasti rodas vēlīnos pusaudža vai agrīnos brieduma gados. Pētījumi liecina, ka slimības attīstību var veicināt ģenētiskie, vides, neirobioloģiskie un psiholoģiskie, kā arī sociālie faktori. Daudzos klīniskos pētījumos tiek izvērtēta neirobioloģisko faktoru nozīme, taču konkrēts organisks cēlonis līdz šim tā arī nav atklāts.
Bipolāru traucējumu gadījumā depresijas fāzi raksturo sekojošas pazīmes un simptomi: ilgstoša skumju, trauksmes, vainas, dusmu, izolācijas un/vai bezcerības sajūta, miega un ēstgribas traucējumi, nogurums un intereses zudums par parasti prieku radošām aktivitātēm, koncentrēšanās grūtības, vientulība, nepatika pret sevi, apātija vai vienaldzība, depersonalizācija, seksuālās aktivitātes zudums, kauns vai sociāla trauksme, aizkaitināmība, hroniskas sāpes (ar zināmu cēloni vai bez tā), motivācijas trūkums un domas par nāvi/pašnāvību. Smagos gadījumos cilvēks var kļūt psihotisks - stāvoklis, kas pazīstams arī kā smaga bipolāra depresija ar psihotiskām pazīmēm.
Mānija parasti tiek raksturota kā izteikts pacilāta, ekspansīva vai uzbudināta garastāvokļa periods. Daudzi cilvēki mānijas stāvoklī izjūt spēcīgu trauksmi un ir ļoti viegli aizkaitināmi (līdz pat agresijai), bet citi kļūst eiforiski un
„pompozi”. Cilvēkiem bieži ir paaugstināts enerģijas līmenis un samazināta vajadzība pēc miega. Cilvēka runa var būt neskaidra, it kā viņa vārdi nespētu tikt līdzi domām. Mānijas stāvoklī cilvēka uzmanība ir pavājināta, un viņu iespējams viegli samulsināt. Viņam var būt traucētas vērtēšanas spējas, kā arī rasties vēlme neapdomīgi tērēt naudu vai kā citādi sevi izteikt ar pilnīgi neadekvātas uzvedības palīdzību. Viņš var kļūt agresīvs vai uzmācīgs, kā arī izjust pastiprinātu dzimumtieksmi. Smagākās fāzēs cilvēkam mānijas stāvoklī var sākties psihoze vai realitātes sajūtas zudums.
Hipomānija parasti ir vieglāks stāvoklis par māniju, un cilvēkiem ar hipomāniju parasti ir mazāk simptomu nekā tiem, kuri nonākuši pilnīgā mānijas fāzē. Cilvēks hipomānijas epizodes laikā, piemēram, var just nekontrolējamus impulsus, kas liek smieties par lietām, kuras viņš parasti neuzskata par smieklīgām. Hipomānijas epizožu ilgums parasti ir arī īsāks nekā mānijas gadījumā. Tas ļoti bieži ir "māksliniecisks jeb radošs" traucējumu stāvoklis, ko raksturo ideju lidojums, izteikti apskaidrotu domu un enerģijas uzplūdi.
Bipolāro traucējumu gadījumā jaukts stāvoklis rodas tad, kad mānijas un klīniskās depresijas simptomi izpaužas vienlaikus (piemēram, uzbudinājums, trauksme, agresivitāte vai kareivīgums, apjukums, nogurums, impulsivitāte, bezmiegs, aizkaitināmība, domas par nāvi un/vai pašnāvību, panika, paranoja, vajāšanas sajūtas, runas traucējumi, domu skraidīšana, nemiers un niknums).
Ciklotīmijas gadījumā hipomānijas epizodes mijas ar tādiem depresijas periodiem, kas neatbilst visiem depresijas kritērijiem. Proti, pastāv mazizteiktu garastāvokļa ciklu maiņa, kas būtībā izpaužas kā personības iezīmes, taču ietekmē indivīda uzvedību.
Pēdējie pētījumi liecina, ka vismaz 50% gadījumu simptomi parādās līdz 17 gadu vecumam. Pat vēl vairāk – aizvien populārāks kļūst uzskats, ka bipolārie traucējumi veidojas jau bērnībā. Maziem bērniem šo slimību sauc par bērnu bipolārajiem traucējumiem. Aplēses liecina, ka šobrīd šie traucējumi skar apmēram 0,5% bērnu vecumā līdz 18 gadiem.
Bipolārie traucējumi var rasties arī vēlākos dzīves posmos. Kāds no bipolāru traucējumu paveidiem vēlāk var jo īpaši rasties indivīdiem ar "hipertīmisku" temperamentu (vai "hipomānisku" personību), kuriem tiek novērota depresija.
Nepastāv viens konkrēts bipolāru traucējumu cēlonis — slimības rašanos drīzāk veicina vairāki faktori. Turklāt ir pavisam skaidri pierādīts, ka bipolārie traucējumi ir ģenētiski noteikts stāvoklis, ko ļoti labi iespējams ārstēt ar zālēm.
Smadzeņu darbības patoloģijas ir saistītas ar trauksmes sajūtu un mazāku stresa noturību. Sastopoties ar ļoti saspringtu, negatīvu dzīves notikumu, piemēram, kādu smagu neveiksmi, cilvēkam var rasties pirmā smagā depresijas epizode. Un gluži pretēji - lielu sasniegumu gadījumā viņš var piedzīvot pirmo hipomānijas vai mānijas epizodi. Cilvēkiem ar bipolārajiem traucējumiem kā attiecībās/saskarsmē ar cilvēkiem, tā arī profesionālajā darbībā ir tieksme pārāk dziļi (emocionāli pozitīvi vai emocionāli negatīvi) pārdzīvot tos notikumus, kas pēc tam attiecīgi izraisa vienu vai otru slimības epizodi.
Bipolārie traucējumi nav vides vai psiholoģisku faktoru izraisīti, tos nosaka vairāki faktori – proti, vairāku gēnu un vides faktoru vienlaicīga līdzdarbība. Ņemot vērā šo bipolāro traucējumu heterogēno dabu, domājams, ka dažādiem cilvēkiem šī slimība arī attīstās dažādi. Bipolārie traucējumi ģimenes anamnēzē tiek uzskatīti par ģenētisku predispozīciju bipolāro traucējumu iespējamai attīstībai. Ņemot vērā to, ka bipolārie traucējumi ir saistīti ar vairākiem gēniem, viena dzimtas koka ietvaros var tikt novēroti kā unipolāri, tā bipolāri traucējumi. Trauksme, klīniska depresija, ēšanas traucējumi, premenstruāli disforiski traucējumi, pēcdzemdību depresija, pēcdzemdību psihoze un/vai šizofrēnija var būt pacienta ģimenes anamnēzē kā sava veida “ģenētisks mantojums".
Vairāk nekā 2/3 cilvēku ar bipolāriem traucējumiem ir vismaz viens tuvs radinieks ar šādiem traucējumiem vai ar unipolāru smagu depresiju. Pētījumi par bipolāro traucējumu ģenētiskajām saknēm liecina, ka traucējumu rašanos nosaka daudzi gēni. Lietojot modernas gēnu analīzes metodes un aptverot daudzas slimības skartas ģimenes, zinātnieki turpina meklēt šos gēnus. Ir cerības, ka ar bipolārajiem traucējumiem saistīto gēnu un to kodēto smadzeņu olbaltumu atklāšana pavērs jaunas, labākas terapijas un profilakses iespējas.