Antibiotikas

Vispārējs raksturojums
Antibiotika ir ķīmijterapeitiska viela, kas nomāc vai aptur mikroorganismu, piemēram, baktēriju, sēnīšu augšanu. Sākotnēji šīs termins tika attiecināts uz ikvienu bioloģiski aktīvu vielu, kas spēja iedarboties uz dzīviem organismiem. Šobrīd ar terminu “antibiotika” tiek raksturotas vielas ar antibakteriālu, pretsēnīšu un pretparazītisku iedarbību. Pirmie modernajā medicīnā plaši lietotie antibiotiskie savienojumi tika ražoti un izdalīti no dzīviem organismiem, piemēram, penicilīna klases antibiotikas – no Penicillium sugas sēnēm vai streptomicīns no Streptomyces baktēriju grupas. Attīstoties organiskajai ķīmijai, šodien daudzas antibiotikas tiek iegūtas ķīmiskās sintēzes ceļā. Vairums antibiotiku ir relatīvi mazmolekulāras ar mazu molekulāro svaru.
Antibiotikas kopš to izgudrošanas ir glābušas miljoniem cilvēku un dzīvnieku dzīvības, un nenoliedzami ir viens no lielākajiem medicīnas zinātnes sasniegumiem. Modernajā medicīnā antibiotikas ir vienas no visbiežāk izrakstītajām zālēm. Antibiotikas ārstē slimību, nogalinot vai bojājot baktērijas. Šodien gan vienkāršu saslimšanu, gan arī dzīvību apdraudošu infekciju ārstēšanai ārstu rīcībā ir vairāk nekā 100 dažādu antibiotiku. Konkrēto antibiotiku efektivitāte ir atkarīga no infekcijas lokalizācijas, no antibiotikas spējas sasniegt infekcijas vietu, kā arī no mikroba pretestības – spējas inaktivizēt vai izvadīt antibiotiku. Dažas antibiotikas (baktericīdās) iznīcina baktērijas, savukārt citas (bakteriostatiskās) aptur to vairošanos.
Perorālās antibiotikas tiek lietotas vienkāršākos saslimšanas gadījumos, kurpretim intravenozās antibiotikas tiek izmantotas daudz sarežģītākos gadījumos, piemēram, nopietnu, dziļu sistēmisku infekciju gadījumos. Antibiotikas dažkārt var tik lietotas arī lokāli, t.i., konkrētā vietā – piemēram, acu vai ausu pilieni.
Lai gan antibiotikas noder plaša infekciju spektra gadījumā, ir svarīgi saprast, ka antibiotikas ārstē tikai bakteriālas infekcijas. Antibiotikas ir bezspēcīgas pret vīrusu infekcijām (piemēram, saaukstēšanos) un sēnīšu infekcijām (tādām kā cirpējēde).
Ieskats vēsturē
Lai gan spēcīgi antibakteriāli savienojumi baktēriju izraisītu saslimšanu ārstēšanai netika izdalīti un identificēti līdz pat 20. gadsimtam, antibakteriālos līdzekļus izmantoja jau senajā Ķīnā pirms 2500 gadiem, kā arī daudzās citās antīkajās kultūrās, piemēram, Ēģiptē un Grieķijā.
Penicillium sp. antibiotiskās īpašības pirmais raksturoja francūzis Ernest Duchesne tālajā 1897. gadā. Tomēr viņa darbu zinātniskās aprindas tā īsti nenovērtēja līdz brīdim, kad 1928. gadā Alexander Fleming atklāja penicilīnu.
Mūsdienīga antibakteriālās terapijas izpēte sākās Vācijā, līdz ar šaura spektra antibiotikas Salvarsan attīstību, ko 1909. gadā īstenoja Paul Ehrlich, tādējādi pirmo reizi radot iespēju efektīvi ārstēt tolaik plaši izplatīto sifilisu.
Antibiotiku tālākā zinātniskā izpēte un attīstība noritēja Lielbritānijā. 1939. gadā Rene Dubos izdalīja gramicidīnu – vienu no pirmajām antibiotikām, kas 2. Pasaules kara laikā tika komerciāli ražota un efektīvi izmantota brūču un čūlu ārstēšanā. Vairāk kā 10 gadus vēlāk par viņa darbu ieinteresējās Ernst Chain un Howard Florey un nāca klajā ar savu izgudrojumu – pilnībā attīrītu penicilīna formu. Šie visi trīs zinātnieki 1945. gadā ieguva Nobela prēmiju.

Antibiotiku veidi

Lai gan ir krietni vairāk nekā 100 antibiotiku, lielākā to daļa pieder tikai nedaudzām zāļu grupām. Šīs ir galvenās antibiotiku grupas:

Lielākai daļai antibiotiku ir 2 nosaukumi: tirdzniecības nosaukums jeb zīmols, ko piešķir zāles ražojošā firma, un nepatentētais nosaukums, kam pamatā ir antibiotikas ķīmiskā struktūra vai ķīmiskā grupa.
Katra antibiotika ir efektīva tikai attiecībā uz noteiktu infekcijas tipu. Bez tam personai var būt alerģija pret kādu noteiktu antibiotiku grupu, piemēram, alerģija pret penicilīnu būs iemesls, lai ārsts neparakstītu amoksicilīnu.
Lielākajā daļā antibiotiku lietošanas gadījumu ārstam jāizvēlas antibiotika, pamatojoties uz visticamāko infekcijas cēloni. Piemēram, ja sāp ausis, ārsts zina, kādi baktēriju veidi visbiežāk izraisa auss infekcijas. Šādā gadījumā tiek izraudzīta antibiotika, kas vislabāk cīnās ar šiem baktēriju veidiem. Lūk, arī cits piemērs. Aptuveni 90% gadījumu veseliem cilvēkiem pneimoniju izraisa tikai dažas baktērijas. Ja ir diagnosticēta pneimonija, ārsts izvēlēsies antibiotiku, kas iznīcinās tieši šīs baktērijas.
Dažos gadījumos laboratorijas var palīdzēt ārstam izvēlēties antibiotiku. Īpašas metodes, piemēram, krāsošana pēc Grama metodes, var palīdzēt sašaurināt varbūtējo infekciju izraisītāju baktēriju loku. Noteikti baktēriju veidi iekrāsosies, bet citi – ne. Var iegūt arī uzsējumus. Izmantojot šo metodi, infekcijas baktēriju paraugam ļauj augt laboratorijas apstākļos. Veids, kādā baktērija aug, vai kā izskatās augot, var palīdzēt noteikt tās veidu. Uzsējumus var izmantot arī jutības noteikšanai pret antibiotikām.
Antibiotiku blakusparādības

Iespējamās blakusparādības variē atkarībā no lietotajām antibiotikām un mērķa mikroorganismiem. Nelabvēlīgā ietekme var būt robežās no drudža un sliktas dūšas līdz pat smagām alerģiskām reakcijām, arī fotodermatītam. Viena no visbiežākajām blakusparādībām ir caureja, ko izjaukta normālā zarnu mikrofloras līdzsvara rezultātā dažreiz izraisa anaerobās baktērijas Clostridium difficile. Šādu patogēno baktēriju savairošanos var mazināt probiotiķu lietošana antibiotiku kursa laikā. Antibiotiku izraisīta maksts normālās mikrofloras noplicināšana var novest pie Candida ģints sēnīšu savairošanās vulvovaginālajā zonā. Mijiedarbība ar citām zālēm var izraisīt citas blakusparādības, piemēram, paaugstinātu cīpslu bojājuma risku, lietojot hinolonu grupas antibiotikas vienlaicīgi ar sistēmiskiem kortikosteroīdiem.

Plaša spektra antibiotikas

Antibakteriālie medikamenti pēc to iedarbības specifikas var tikt iedalīti 2 kategorijās: „šaura spektra” antibiotikas iedarbojas uz konkrētiem baktēriju tipiem, piemēram, gramnegatīvām vai grampozitīvām baktērijām, kurpretim plaša spektra antibiotikas iedarbojas uz plašu baktēriju klāstu. Termins “plaša spektra antibiotikas” attiecas uz antibiotikām, kas darbojas pret daudzām un dažādām slimības izraisošām baktērijām. Tas nozīmē arī, ka šīs antibiotikas darbojas pret grampozitīvām un gramnegatīvām baktērijām. Tas ir pretstats “šaura spektra antibiotikām”, kas iedarbojas tikai uz specifiskiem baktēriju veidiem.

Plaša spektra antibiotikas tiek pareizi lietotas šādās medicīniskās situācijās:

Plaša spektra līdzekļi bieži tiek lietoti sadzīvē iegūtu slimību ārstēšanai, nemēģinot veikt uzsējumus vai citādi identificēt slimību izraisošās baktērijas. Gadu gaitā šāda prakse ir devusi ieguldījumu rezistentu baktēriju skaita pieaugumā, veicinot nepieciešamību radīt jaunākas plaša spektra antibiotikas. Pārmērīga plaša spektra antibiotiku lietošana, piemēram, otrās vai trešās paaudzes cefalosporīnu lietošana, ļoti paātrina rezistences veidošanos pret meticilīnu.
Ideālā variantā spektrs būtu “jāsašaurina“, nosakot infekciju izraisošo mikroorganismu un tad aizstājot plaša spektra antibiotikas ar piemērotām šaurāka spektra antibiotikām. Uzskata, ka tas ierobežo rezistences attīstību pret antibiotikām, lai gan skaidru pierādījumu tam nav.


 

© SIA GlaxoSmithKline Latvia - Visas tiesības rezervētas