TRAUKSME

Trauksme ir fizioloģisks stāvoklis, ko raksturo kognitīvi, somatiski, emocionāli un uzvedības traucējumi. Šo elementu kombinācija veido sajūtu, ko mēs parasti atpazīstam kā bailes, bažas vai satraukumu. Trauksmi bieži pavada fiziskas sajūtas, piemēram, sirdsklauves, slikta dūša, sāpes krūtīs, aizdusa, vēdersāpes vai galvassāpes, kā arī asinsspiediena paaugstināšanās. Svarīgi atzīmēt, ka pacientam ar trauksmi bieži var būt klīniski depresijas simptomi un otrādi. Reti pacientam ir tikai viena vai otra traucējuma simptomi.
Kognitīvais elements saistīts ar nenoteiktu, bet nenovēršamu briesmu gaidām. Lai gan panikas lēkmes neizjūt visi cilvēki, kuri cieš no trauksmes, tās uzskatāmas par visai raksturīgu simptomu. Panikas lēkmes parasti sākas pēkšņi un, lai gan bailes parasti ir iracionālas, konkrētajā situācijā cilvēks briesmas izjūt kā ļoti reālas. Cilvēkam, kuram ir panikas lēkme, bieži šķiet, ka viņš tūlīt var nomirt vai zaudēt samaņu.
Somatiski ķermenis sagatavo organismu, lai tiktu galā ar draudiem (pazīstama kā trauksmes reakcija): asinsspiediens un sirdsdarbības ātrums palielinās, pastiprinās svīšana, palielinās asins plūsma uz galvenajām muskuļu grupām un tiek kavēta imūnās un gremošanas sistēmas darbība. Ārēji trauksmes somatiskās pazīmes var būt bāla āda, sviedri, trīsas un acu zīlīšu paplašināšanās.
Emocionāli trauksme izraisa baiļu sajūtu vai paniku. Cilvēki, baidoties nokļūt neērtā stāvoklī, var izjust nepieciešamību izvairīties no noteiktām spriedzes vai sociālām situācijām. Var būt arī nozīmīgs apjukums un aizkaitināmība.
Uzvedībā - gan apzinātā, gan neapzinātā - var palielināties tendence norobežoties vai izvairīties no trauksmes avota, un bieži ir traucēta adaptācija.
Tomēr trauksme ne vienmēr ir patoloģiska vai adaptāciju traucējoša: tā ir tikpat bieži sastopama emocija kā bailes, dusmas, skumjas un laimes sajūta, un tai ir ļoti svarīga nozīme izdzīvošanas nodrošināšanā. Proti, trauksme savā ziņā ir aizsargmehānisms, kas izveidots, lai pasargātu organismu no iespējami bīstamas uzvedības.
Mēs uzturam trauksmi, balstot savu uzvedību iepriekšējā pieredzē: ja mēs vērojam vai piedalāmies tādos notikumos, kas saistīti ar iepriekšēju traumatisku pieredzi, trauksmes sajūta atjaunojas. Mēs jūtam īslaicīgu atvieglojumu, izvairoties/izolējot sevi no situācijām, kas mums rada trauksmi/bailes. To mēdz dēvēt par „negatīvu pastiprinājumu”, un, diemžēl, šāda reakcija tikai palielina trauksmes sajūtu nākamā reizē, kad nonākam tādā pašā stāvoklī. Proti, mēs atkal bēgam no šīs situācijas, ar šādu rīcību nevis mazinot trauksmi, bet gan tikai intensificējot baiļu sajūtu. Tā var veidoties fobijas. Tās var ārstēt, izmantojot negatīvās situācijas pretējo jeb „pozitīvo pastiprinājumu” - tā vietā, lai izvairītos no trauksmi radošās situācijas, sastapties ar savām bailēm un droši tās pārvarēt.