Pasaules Veselības organizācija
Antibakteriālā rezistence
Antibiotikas kopš to izgudrošanas 20. gadsimtā ir būtiski samazinājušas infekcijas slimību radīto risku. Šo „brīnuma zāļu” lietošana, apvienojumā ar higiēnas, dzīves apstākļu un uztura līmeņa uzlabošanos, kā arī visaptverošu imunizācijas programmu ieviešanu, ir ļoti būtiski veicinājusi nāves gadījumu skaita samazināšanos to slimību rezultātā , kas iepriekš bija plaši izplatītas, neārstējamas un nereti vien ar letālu iznākumu. Gadu desmitu gaitā antibakteriālie līdzekļi ir glābuši miljoniem cilvēku dzīvību un mazinājuši viņu ciešanas. Nodrošinot bīstamu infekcijas slimību kontroli, šie medikamenti ir devuši būtisku ieguldījumu mūža ilguma pieaugumā.
Diemžēl šos nenoliedzamos ieguvumus šobrīd apdraud tādu mikrobu rašanās un izplatība, kas ir rezistenti pret lētajām pirmās izvēles antibiotikām. Bakteriālās infekcijas, kas izraisa visbiežāk sastopamās slimības, diemžēl ir arī tās, kurām mikrobu rezistence ir visvairāk izplatīta: ar diareju saistītas un elpceļu sistēmas saslimšanas, meningīts, kā arī hospitālās infekcijas. Sekas šim procesam, protams, ir skarbas. Rezistentu mikrobu izraisītas infekcijas nepakļaujas ārstēšanai, tādējādi veicinot daudz ilgāku slimības norisi un palielinot nāves risku. Terapijas neefektivitāte paildzina laika periodu, kad saslimušie ir inficēti un attiecīgi, saskarsmē ar apkārtējiem, var inficēt ar rezistento infekcijas celmu arī viņus.
Brīdī, kad infekcijas kļūst rezistentas pret pirmās izvēles antibakteriālajiem līdzekļiem, terapijā jāiekļauj otrās un trešās izvēles medikamenti, kas, protams, ir daudz dārgāki. Vērtējot situācijas attīstību šķiet, ka, neraugoties uz farmācijas industrijas pūlēm radīt jaunus un efektīvākus medikamentus, nākamo desmit gadu laikā vairākām slimībām nebūs adekvātas efektīvas terapijas iespēju.
Antibakteriālā rezistence ir dabisks bioloģisks fenomens, ko var pastiprināt vai sekmēt dažādu faktoru kopums. Ja antibakteriālie līdzekļi tiek izmantoti – vienalga, vajadzīgi vai nevajadzīgi, jebkādās devās un jebkuru laika periodu – mikrobiem nav citas iespējas, kā mirt vai adaptēties. Šo procesu sauc par „selektīvo spiedienu”. Mikrobi, kas pielāgojas un izdzīvo, satur tā saucamo rezistences gēnu, ko iespējams nodot tālāk.
Baktērijas spēj efektīvi veicināt rezistences attīstību ne tikai tāpēc, ka ļoti ātri vairojas, bet arī tāpēc, ka replikācijas procesa gaitā šos rezistences gēnus „nodod tālāk”. Rezistentās baktērijas var nodot savus rezistences gēnus citām baktērijām arī ar tā sauktā konjugācijas procesa starpniecību, jo gēnus pārnēsājošās plazmīdas viegli „pārlec” no viena mikroorganisma uz otru. Tas nozīmē, ka baktēriju populācijā rezistence pret vienu konkrētu medikamentu var izplatīties ļoti ātri.
Vēl ne tik senā pagātnē medicīna un zinātne spēja būt soli priekšā šim antibakteriālās rezistences fenomenam, atklājot aizvien jaunas un spēcīgākas antibakteriālo līdzekļu grupas. Šis process „uzplauka” laika periodā no 1930. – 1970. gadam, un tam sekoja zināms miera periods – lielā mērā pateicoties arī pārliecībai, ka infekcijas slimības ir uzvarētas, vismaz attīstītajās valstīs noteikti. Pēdējās dažās desmitgadēs rezistento mikrobu attīstību un izplatību lielā mērā ir veicinājušas vairākas savstarpēji sakritīgas tendences, kuru rezultātā ir pieaudzis kā infekcijas slimību skaits, tā (kas ir pavisam likumsakarīgi) arī nepieciešamība pēc antibakteriālajiem līdzekļiem un iespējas tos nepareizi/neatbilstoši lietot.
Šīs tendences ir:
Tādējādi, pieaugot infekcijas slimību gadījumu skaitam un attiecīgajam antibakteriālo līdzekļu izmantojumam, palielinājusies arī rezistences izplatība. Pieaugot pārtikas drošuma prasībām, viscaur pasaulē ir jau kļuvusi par rutīnu antibiotiku profilaktiska lietošana mājdzīvnieku un mājputnu fermās. Ļoti ticams, ka arī šāda prakse ir veicinājusi rezistento mikrobu izplatību, kas ir var tikt pārnesta no dzīvniekiem uz cilvēku populāciju.
Antibakteriālās rezistences rašanās un izplatība ir kompleksa problēma, ko sekmē neskaitāmi savstarpēji saistīti faktori, daudzi no kuriem ir saistīti ar antibiotiku nepareizu lietošanu un tātad – var tikt mainīti. Savukārt, medikamentu izmantojumu ietekmē zināšanas, medikamentiem izvirzītās prasības, ārstu un pacientu mijiedarbība, ekonomiskie stimuli, konkrētās valsts veselības aprūpes sistēma un to regulējošie faktori.
Neatbilstoša antibiotiku lietojuma pamatā visbiežāk ir ar pacientiem saistītie faktori . Piemēram, daudzi pacienti uzskata, ka jaunie un dārgie medikamenti ir daudz efektīvāki par vecajiem. Šāda rīcība rada ne tikai nepamatotus veselības aprūpes tēriņus, bet arī sekmē rezistences izveidošanos kā pret šiem jaunajiem medikamentiem, tā arī pret tās pašas medikamentu grupas vecākajām molekulām.
Pašārstēšanās, izmantojot antibakteriālos medikamentus, ir vēl viens būtisks, rezistenci veicinošs faktors. Pašārstēšanās ceļā izmantotās antibiotikas bieži nemaz nav nepieciešamas, turklāt tiek lietotas nepareizā devā vai tiek izmantots nepareizais zāļu stiprums (proti, pārāk liels vai mazs aktīvās vielas daudzums). Daudzās mazattīstītās valstīs ir iespējas iegādāties antibakteriālo medikamentu vienreizējas devas, kas turklāt tiek lietotas tikai līdz brīdim, kad uzlabojas pacienta pašsajūta, kas nereti notiek jau pirms patogēna iznīcināšanas.
Zāļu izrakstīšanas praksi būtiski ietekmē arī mediķu priekšstati par pacientu vēlmēm/cerībām. Mediķi nereti pakļaujas pacientu spiedienam un izraksta antibiotikas arī gadījumos, kad to nepamato nekādas indikācijas. Dažās valstīs injicējamie antibakteriālie līdzekļi tiek uzskatīti par daudz efektīvākiem nekā perorāli lietojamie medikamenti. Šādi pieņēmumi veicina nepamatotu plaša spektra injicējamu antibiotiku izrakstīšanu tajos gadījumos, kad šaura spektra perorāli lietojamas antibakteriālas zāles būtu daudz atbilstošākas. Antibiotiku izrakstīšana tikai „drošības nolūkos” parasti notiek tajos gadījumos, kad nav skaidrības par diagnozi, kad ārstam trūkst zināšanu par konkrētajā gadījumā optimālākajām diagnostikas iespējām, kad ir ierobežotas pacienta kontroles iespējas vai bailes no iespējamām pacienta sūdzībām.
Pacienta līdzestība, lietojot rekomendēto medikamentu, ir vēl viena problēma. Pacienti aizmirst iedzert nepieciešamo zāļu devu vai pārtrauc to lietošanu, pašsajūtai uzlabojoties, vai arī nevar atļauties iegādāties medikamentus nepieciešamā apjomā, t.i., pilnam kursam, tādējādi radot ideālu vidi mikrobu adaptācijai, nevis iznīcināšanai.
Slimnīcas ir vēl viens kritisks antibakteriālās rezistences komponents visā pasaulē. Izteikti uzņēmīgi pacienti, intensīvs un ilgstošs antibiotiku lietojums, krusteniskās infekcijas rada nozokomiālās jeb intrahospitālās infekcijas, ko raksturo izteikti rezistenti patogēni. Rezistentās slimnīcās iegūtās infekcijas ir dārgi ārstēt un ārkārtīgi sarežģīti izskaust.
2001. gadā PVO nāca klajā ar pirmo globālo antibakteriālās rezistences rašanās un izplatības ierobežošanas stratēģiju – Global Srategy for Containment of Antimicrobial Resistance. Šī stratēģija antibakteriālo rezistenci traktē kā globālu problēmu un uzsver, ka tās risināšanā jāiesaistās visām valstīm. Iemesls – neviena no valstīm, lai cik tā arī būtu efektīva rezistences ierobežošanā savā teritorijā, nav pasargāta no rezistento patogēnu importa, ko veicina globālā tirdzniecība un mobilitāte.
Avots: http://who.int/mediacentre/factsheets